pieredzes stāsti

Autovadītāja apliecība ir viens no tiem dokumentiem, kura iegūšanu daudzi cilvēki uzskata par pašsaprotamu. Jau mācoties vidusskolā, kad tuvojas 18 gadi, dodamies uz autoskolu, apmeklējam teorētiskās un braukšanas nodarbības, kārtojam eksāmenus un, visbeidzot, saņemam autovadītāja apliecību jeb tā saucamās “tiesības” un lepni sēžamies pie auto stūres. 

Tas, cik reizes nepieciešamas, lai tiesības nokārtotu, katram cilvēkam atšķiras, taču mazāk tiek runāts par tiem gadījumiem, kad kādu iemeslu dēļ persona nav ieguvusi autovadītāja apliecību jau jaunībā. 

 

Turpinājumā esam apkopojuši dažus pieredzes stāstus iedvesmai par to, ka nekad nav par vēlu mācīties braukt!

 

Iespēja mācīties braukt nāca kā dāvana

Vineta 56 gadu dzimšanas dienā no dēla saņēma dāvanu karti mācībām autoskolā.

Šī dāvana bija liels pārsteigums, jo viņa nebija aizdomājusies par to, ka savā vecumā varētu atkal doties sēdēt skolas solā un apgūt jaunas zināšanas. Taču vienlaikus viņa arī saprata, ka, dzīvojot 10 km ārpus pilsētas, kurā strādāja, Vinetai salīdzinoši bieži bija jāsastopas ar problēmu, kā nokļūt uz darba vietu. Parasti viņu veda vīrs, taču ne vienmēr bija iespējams apvienot abu grafikus. Arī autobusu satiksme šajā teritorijā bija slikta.

Atvērusi aploksni ar dāvanu karti, viņa brīdi sēdēja un domāja, vai tiešām ir vērts šo soli spert. Taču Vineta bija cīnītāja un jau pēc pāris nedēļām pienāca pirmā apmācību diena.

 

Viņai par pārsteigumu, autoskolā satika daudzus vienaudžus un pat audzēkņus, kas bija vecāki par viņu. Un jau apmēram pēc pusgada Vineta nokārtoja gan teorētisko, gan braukšanas eksāmenu, turklāt ar pirmo reizi!

Viņa nekad nav nožēlojusi to, ka izvēlējās izmēģināt dzīvē ko jaunu.

 

Vēlme pēc pārmaiņām

Andris savā esošajā darba vietā bija nostrādājis jau gandrīz 10 gadu, un saprata, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Aprunājies ar sievu, viņš nolēma, ka meklēs jaunu darba vietu. Lai arī Andrim šķita, ka 34 gados būs viegli atrast darbu, it īpaši viņa profesijā, tā nebija. Pagāja gandrīz pusgads, līdz viņš nonāca pie iespējas, kas atbilda gan viņa prasmēm un pieredzei, gan arī tam, ko viņš vēlējās sasniegt. Taču bija viens “bet”.

Andris atbilda visām prasībām, un arī darba devējs bija ieinteresēts ar viņu noslēgt līgumu, taču ar vienu noteikumu, ka viņš iegūs autovadītāja apliecību, turklāt uzņēmums par to bija gatavs maksāt. 

 

Divreiz nedomājot, Andris uzreiz pieteicās kursiem autoskolā. Lai arī viņu šis izaicinājums mazliet biedēja, jo pirms laika bija jau mēģinājis divreiz kārtot tiesības, taču divreiz izkrita braukšanas eksāmenā.

Tomēr šoreiz gan skola, gan instruktors bija cits, un arī attieksme bija citāda, un viņam paveicās iegūt autovadītāja apliecību.

 

Andris atklāja, cik patiesībā svarīgi ir atrast īsto autoskolu ar gudriem un pretimnākošiem instruktoriem, kas palīdz apgūt braukšanu, izmantojot pozitīvu motivāciju.

 

Pārvarēt bailes

Zane jau no bērnības bija atbildīga un apzinīga. Viņa ģimenē bija tā, kas visu plānoja nevis pa dienām, bet pat pa stundām un minūtēm. Viņa pat neaizmirsa atgādināt vīram pārbaudīt OCTA polisi mašīnai, kā arī no galvas zināja visu tuvinieku un draugu dzimšanas dienas.

Kad kādā dienā Zane kopā ar vīru Kārli devās kopīgi ēst vakariņas un tuvējo kafejnīcu, vīrs viņai pavaicāja, vai Zane ir plānojusi kādreiz nokārtot autovadītāja apliecību. Taču viņai šķita, ka nav pietiekami pašpārliecināta un droša, lai spētu pārvietoties straujajā pilsētas satiksmē. Taču vīrs iedrošināja viņu, piebilstot, ka viņa kolēģa sieva Kristīne, kurai arī bija 28 gadi, tūlīt sāks apmācības.

 

Vārds pa vārdam, un viņam izdevās Zani pierunāt doties kopā ar Kristīni uz kursiem autoskolā. Un, ticiet vai nē, viņas abas ieguva autovadītāja apliecību vienā dienā, un nu ir labākās draudzenes!

 

Un kāds ir Tavs stāsts? Pastāsti komentārā!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *